Satjadžits Bhatkals

Televīzijas un kino režisors un Paani fonda ģenerāldirektors

Satjadžits Bhatkals

Par spīkeri

Satjadžits Bhatkals ir indiešu televīzijas un kino režisors, vislabāk pazīstams kā režisors televīzijas raidījumam "Satjamev Džajate" ("Tikai patiesība uzvar"), kas veltīts sociālajām problēmām Indijā.

Satjadžits Bhatkals ir Aamir Khan un Kirana Rao dibinātās bezpeļņas organizācijas Paani Fonda vadītājs, kuras mērķis ir risināt sausuma problēmu Maharaštras štatā. Satjadžits ir arī Disneja studijas "Disney Studios India" pirmās pilnmetrāžas filmas "Zokkomon" režisors.

Kā students un jauns jurists Satjadžits aktīvi piedalījās nozīmīgos sociālos un politiskos notikumos un daudz par tiem rakstīja. Viņa aktīvista un jurista pieredze lika viņam noticēt, ka viņam ir, ko stāstīt, un 30 gadu vecumā Satjadžits pameta jurista profesiju, lai strādātu kino un televīzijā.

Satjadžits Bhatkals bija viens no laikmetīgās hindu filmas "Lagaan" galvenās filmēšanas grupas locekļiem, kā arī Indijas pirmās dokumentālās filmas "Čale Čalo" režisors.

Satjadžits sarakstīja arī vienu no 2003. gada bestselleriem "Lagaana gars", kas ir tulkots trīs indiešu valodās.


Filmogrāfija:

"Lagaan: Reiz Indijā" (2001)

"Neprāts tuksnesī vai Čale Čalo: Kinoindustrijas neprāts (2004)

"Zokkomon" (2011)

Realitātes šovs Satjamev Džajate ("Tikai patiesība uzvar") (2012-2014).

Satjadžits Bhatkals

Runa

Labdien, mans vārds ir Satjadžit , es dzīvoju Mumbajā, Indijā. Esmu priecīgs un pagodināts par iespēju uzstāties konferencē par Radošu sabiedrību.

Neviena ārēja institūcija, neviena tehnoloģija nevar atrisināt mūsu problēmas, ja līdz pat šim mēs nevaram atrisināt galveno problēmu, ar ko saskaras cilvēce, proti, sociālo plaisu, izpratnes trūkumu par to, ka mēs visi būtībā esam viens.

Tomēr šodien mēs visi esam sašķelti. Mēs esam sašķelti daudzās frontēs. Tas ir pamats krīzei, ar ko mēs saskaramies. Ja mēs spēsim atrisināt šo problēmu, mums būs iespēja atrisināt arī visu pārējo. Ja mēs nespēsim atrisināt šo problēmu, es nedomāju, ka zinātne un tehnoloģijas jebkad spēs mūs izvest no krīzes,  no bezdibeņa malas, kurā mēs tagad atrodamies. Tāpēc ir brīnišķīgi, ka mēs šodien speram soļus pareizajā virzienā, un man ir liels gods piedalīties šajā dialogā.

Galvenais jautājums visos līmeņos ir klimata pārmaiņas. Manuprāt, klimata pārmaiņas ir kā zilonis istabā – to nevar nepamanīt. Un tas jau notiek ļoti, ļoti ātri.

Tas nav kaut kas tāds, kas notiks nākotnē. Tas jau notiek. Mēs esam burtiski kā... Jums noteikti ir pazīstams piemērs ar vardi ūdenī. Stāsta, ka, ja ieliek vardi karstā ūdenī, tā nekavējoties izlec ārā, jo saprot, ka ūdens ir karsts. Bet, ja ieliekat vardi istabas temperatūras ūdenī, kuru pēc tam pakāpeniski uzsildāt, tai patiks šis siltais ūdens. Līdz tam laikam, kad varde sapratīs, ka ūdens ir bīstams, būs jau par vēlu. Viņai vairs nebūs fiziskas iespējas izlēkt ārā. Un, manuprāt, mēs esam ļoti tuvu šim vārīšanās punktam. Un būs vajadzīga visa cilvēciskā izdomas bagātība, lai mūs aizvestu no bezdibeņa malas, tapēc, ka tieši tur mēs šobrīd atrodamies.

Nav svarīgi, kurus mēs uzskatam par visvareniem. Pasaules lielākās militārās lielvalstis uzskata sevi par zināmā mērā bezpalīdzīgām, lai cik ironiski tas neizklausītos. Tā ir taisnība, jo mūsu planēta Zeme šobrīd piedzīvo krīzi, un, ja visa cilvēce nesapulcēsies, vismaz šajā jautājumā, tad mēs vienkārši nespēsim izkļūt no šīs krīzes. Taču mēs kā cilvēki vēl neesam pietiekami vienoti. Mēs it kā esam uzvarējuši dabas likumus, bet vēl neesam sapratuši savu dabu, savu būtību. Kas mēs esam? Kā bioloģiskā suga mēs jau dzīvojam uz aizņemtā laika rēķina.

Šobrīd daudzās valstīs mēs redzam, ka klimata pārmaiņas ir pārvarējušas robežu, no kuras nav atpakaļceļa. Mēs redzam, ka vides stāvoklis, kurā katrs no mums dzīvo, pasliktinās un kļūst arvien neprognozējamāks. Bombejā plosās viesuļvētras, kādas mums nekad agrāk nav bijušas. Tāpēc jau daudzos līmeņos, manuprāt, ikviens cilvēks visā pasaulē jūt, ka mēs dzīvojam bezprecedenta nenoteiktības periodā.

Visi nacionālie risinājumi ir neveiksmīgi, un tie būs neveiksmīgi, neatkarīgi no tā, vai runa ir par veselību, globālo sasilšanu vai ekonomiku. Viņi vispār nesaprot, kā par to pastāstīt cilvēkiem. 

Es personīgi esmu pārliecināts, ka visas mūsu sugas izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai spēsim mēs apvienoties, vai spēsim atrast veidu, kas balstīts uz dialogu, labestību, mīlestību, vai spēsim pārvarēt bailes pieņemt atšķirības. Mēs varam vai nu to izdarīt un izdzīvot, vai arī mēs kā suga noteikti iznīksim. Un tas noteikti nav kaut kas neparedzams. Jums nav jābūt zinātniekam ar septiņām rievām uz pieres, lai to prognozētu.

Acīmredzot plašsaziņas līdzekļu loma pieaug, jo plašsaziņas līdzekļi var uzrunāt plašu auditoriju vienā reizē. Šādu neatliekamības līmeni var sasniegt tikai tadā gadījumā, ja tas kļūs par pilsoniskās sabiedrības dominējošo emociju. Līdz šim mums nav izdevies panākt šādu neatliekamības un informēšanas līmeni sabiedrības apziņā. Protams, plašsaziņas līdzekļiem ir sava loma šajā procesā, taču ir skaidrs, ka tajā jāiesaistās visām sabiedrības grupām. Tas jādara vecākiem, tas jādara skolām un koledžām, tas jādara politiķiem, kas ir pie varas, tas jādara katram no mums.

Šī ir pirmā reize, kad es sadarbojos ar projektu "Radošā sabiedrība", un man noteikti patīk ideja par to, ka cilvēki no visdažādākajām dzīves jomām tiekas, lai aktualizētu kopīgas problēmas, ar kurām saskaramies kā cilvēce, vai dabas daļa, vai būtne, lai arī no kuras puse mēs to nenovērotu. Un, manuprāt, šī ir ārkārtīgi svarīga iniciatīva.