Mūsu trauslā pasaule

Stabilitāte, labklājība, miers - tāda bija mana dzīve līdz zināmam brīdim. Komforts un ērtības, šķita, ka tā būs vienmēr, un savādāk nevar būt. Un pēkšņi notika ekonomiskais sabrukums, vietējā valūta strauji kļuva lētāka proporcionāli dolāra vērtības pieaugumam. Radās bailes... Bailes par rītdienu... Pārtikas, ūdens, degvielas, medikamentu cenas sāka pieaugt līdz kosmiskiem apmēriem.

Deficīts. Aizvērās daudzi veikali, zīmoli vienkārši aizbrauca, citi bankrotēja. Tas ir dīvaini, ir neierasti lauzīt galvu par to, kur nopirkt drēbes, ja radīsies tāda nepieciešamība.

Medikamenti. To vairs nav. Cik daudz cilvēku ar hroniskām slimībām ceļja no aptiekas uz aptieku pa visu valsti, meklējot savus medikamentus! Kāds paspēja iepirkt medikamentus uz vairākiem mēnešiem, pirms tie  pilnībā pazuda no plauktiem, bet kāds tā arī palika  bez nekā...

Pārtikas produkti. Daudzas lietas, pie kurām bijām pieraduši, vienkārši izzuda. Labi, ka es neesmu izvēlīga attiecībā uz ēdienu, bet tomēr... Sāka parādīties zemas kvalitātes produkti par ļoti augstām, mums neierastām cenām. Sviesta, siera, gaļas surogāti... Šādā veidā, kā es saprotu, ražotāji centās izdzīvot skarbajos apstākļos, kad viss ir dārgs.

Dzeramo ūdeni parasti mēs ņēmām no avotiem, kuru kalnu apvidos ir ļoti daudz. Taču šīs vasaras beigās avoti bija sākuši izsīkt. Mums nebija citas izvēles kā vien pirkt ūdeni, kas arī bija kļuvis ļoti dārgs, deficīta un degvielas sadārdzināšanās dēļ. Es pamanīju sekojošu paradoksu. Attālā ciematā ir viens kalnu avots ar izcilas kvalitātes tīru ūdeni. Tas nekad neizžuva ne ziemā, ne vasarā. Krāns bija vaļā, ūdens nekad netika aizvērts un nepārtraukti lija zemē. Proti, kaimiņu rajonos cilvēki cieš no ūdens trūkuma, pērkot to, pārmaksājot, bet šeit tas līst zemē, un nevienam nav par to daļas... Bet loģistika var viegli atrisināt šos jautājumus: izdomāt kā nodrošināt visus reģionus ar vajadzīgo...

Degviela. Pēkšņi degviela kļuva par deficītu. Degvielas uzpildes stacijas saīsināja darba laiku līdz četrām stundām. Dažas no tām vispār neatvērās. Uzpildīšanai bija izveidojušās vairāku kilometru garas automašīnu rindas. Protams, ka pilnu bāku nevienam neuzpildīja. Iedomājieties, jūs stāvat rindā vairākas stundas 40 grādu karstumā, uzpildāt savu automašīnu ar benzīnu uz 2-3 dienām, un jums paveicās. Citiem cilvēkiem nepaveicās, jo viņi benzīnu nesaņēma vispār. Sākās negadījumi, strīdi un pat apšaudes rindas dēļ. Bija daudz nāvīgu konfliktu.

Man paveicās. Man kā medicīnas  darbiniekam bāku uzpildīja uz nedēļu. Katru pirmdienu es modos ar šausmām: vai man šodien izdosies nopirkt benzīnu, jo līdz darbam ir 17 km?! Mūsu reģionā nav sabiedriskā transporta kā tāda. Un darbs ir vienīgais manas ģimenes iztikas avots.

CEĻU SATIKSMES NEGADĪJUMI. Degvielas rindas ir izraisījušas vairākus briesmīgus negadījumus. Automašīnām vienkārši nebija laika samazināt ātrumu, kad to priekšā uz automaģistrāles degvielas uzpildes stacijas priekšā "pēkšņi" parādījās milzīga automašīnu rinda. Viens atgadījums uz visiem laikiem palicis manā atmiņā. Sieviete ar četriem bērniem bija ceļā uz galvaspilsētas lidostu, lai satiktu vīru. Viņiem tā arī neizdevās aizbraukt, netālu no degvielas uzpildes stacijas viņi iekļuva letālā avārijā. Neviens neizdzīvoja.

Materiālo vērtību devalvācija

Iedomājieties pieaugušu, spēka pilnu vīrieti, kurš stāv uz ielas un bezpalīdzīgi kliedz: "Cilvēki, palīdziet man! Man ir vajadzīgas zāles bērnam, man ir nauda, daudz naudas, es esmu gatavs maksāt jebkuru summu!" Bet zāļu nav. Pēkšņi pat nauda pārtrauca risināt problēmas. Mēs vienmēr uzskatījām, ka stabilākais un labākais ieguldījums ir nekustamais īpašums. Bet pēkšņi izrādījās, ka ne zemes gabalus, ne dzīvojamos īpašumus nevar pārdot pat par pusi no to vērtībām! Kurš tad plāno investēt nekustamajā īpašumā tik nestabilā reģionā?

Elektroapgāde. Elektrība kļuva par deficītu. Mēs sapratām, ka visa valsts, lai cik maza tā arī būtu, dedzina iepirkto dīzeļdegvielu, lai ražotu elektroenerģiju. Tās iegāde kļuva dārga, elektrība bija pieejama ne ilgāk kā 2 stundas dienā, bet pēc tam tā tika pārtraukta pavisam. Valsts iegrima tumsā.

Pasaules plašsaziņas līdzekļi nolēma atspoguļot šo notikumu, un televīzijas ekrānos parādījās informācija par elektrības trūkumu visā valstī. Man sāka zvanīt draugi, paziņas un radinieki un jautāt, kā mums klājas, vai man ir vajadzīga palīdzība. Paldies jums visiem, jūs atbalstījāt šajā grūtajā laikā. Ap sirdi kļuva siltāk, mēs neesam vieni.

Tajā brīdī mani pārsteidza šādi atklājumi: cik ļoti mēs (cilvēce) esam šķelti un cik maz zinām par to, kas notiek kaimiņvalstī; esam pieraduši uzticēties un nopietni uztvert tikai oficiālo mediju sniegto informāciju. Es daudziem saviem radiniekiem stāstīju par to, kas pie mums notiek, bet reālu satraukumu viņi izjuta tikai noskatoties šo ziņu televizorā. Varbūt tas arī ir normāli, tikai plašsaziņas līdzekļi sniedz tik maz patiesas informācijas un nerāda kopējo ainu par to, kas notiek pasaulē. Un mums tiek radīta savdabīga ilūzija par vispārēju labklājību.

Iedzīvotāji tika atstāti vieni ar savām bēdām. Visiem bija cerība, ka drīzumā tiks ievēlēta jauna valdība un visas mūsu problēmas izzudīs, taču situācija nemainījās.

Iedomājieties, slimnīcas, kurās ir atslēgta elektrība, cilvēkus, kuri mirst bez dzīvību uzturošiem aparātiem, mazus bērnus. Mēnesi veca mazuļa nāve slimnīcā elektrības trūkuma dēļ izraisīja haosu, grautiņus, apšaudes. Taču arī tas palika bez uzmanības no varas iestāžu puses.

Mēs bijām pārsteigti, kad atklājām, ka viss, pilnīgi viss ir piesaistīts dolāram. Pat piena cena par govs pienu vistālākajā kalnu ciematā ir atkarīga no dolāra. Un vienmēr tam ir kāds izskaidrojums: vai nu lopbarība tiek ievesta no citām valstīm, vai degviela, vai kas cits.

Mūsu stabilā un plaukstošā pasaule sabruka kā kāršu namiņš.

Iespējams, jūs nodomāsiet, kas tā par šausmu filmu? Tas viss patiešām notika 2021. gada vasarā Libānā. Tas joprojām notiek. Man nācās dzirdēt šādus izteicienus: "Atradi, kur doties!"

Iespējams, ka citās valstīs ir nedaudz mierīgāk, bet vai stabili, droši? - Nē. Galu galā mēs visi dzīvojam patērētāju sabiedrībā, kurā cilvēka dzīvība vispār netiek vērtēta. Mēs vērtējam tikai naudu. Kurš ir bagātāks, tam ir taisnība. Mēs pārlikām visu atbildību par savu dzīvi uz dažiem izredzētajiem, radot neierobežotu varu elitei. Man ir daudz draugu, kuri dzīvo dažādās pasaules valstīs. Un visi sūdzas par pastāvīgu inflāciju, dzīves apstākļu pasliktināšanos, un varas iestāžu bezatbildību un patvaļu. Tā noteikti nav tā pasaule, kādu mēs vēlamies atstāt saviem bērniem!

To, kas notiek mūsu valstī, es sauktu par ekonomisko karu, ar miljons cietušajiem, bojā gājušiem. Karš bez neviena šāviena. Nav jēgas meklēt vainīgos. Es neesmu politologs. Lielākā daļa iedzīvotāju, tāpat kā es, ne pārāk labi izprot notiekošā iemeslus. No TV ekrāniem plūst bezgalīgi meli. Katrs kanāls pieder kādam politiskajam spēkam un ir aizņemts ar vainas novelšanu uz konkurentiem. Bet tauta, kas atrodas uz izdzīvošanas robežas, cenšas atrast izeju. Daudzi ir sākuši uzstādīt saules paneļus. Par lielām naudas summām, jo visi jau tā ir izputināti! Vēl nav pagājuši 2 mēneši kā ieviesa jaunu nodokli par saules paneļu uzstādīšanu. Tas izklausās pēc sliktas anekdotes, bet tā ir taisnība.

Tautā radās teiciens: "Viss ir sadārdzinājies, izņemot mūsu dzīvības!"

Manuprāt, šāda situācija bija iespējama šādu iemeslu dēļ: 

• Sabiedrības patērētājformāts;
• Iedzīvotāju sašķeltība reliģiskajos un politiskajos novirzienos;
• Pilnīga atbildības nodošana tiem, kas ir pie varas ;
• Absolūtā vara, kas ir radījusi "drakonus".

Es gribēju īsi aprakstīt šo pieredzi, lai par to uzzinātu pēc iespējas vairāk cilvēku, lai mēs visi saprastu, ka mūsu mazā pasaule ir nopietni slima un, ka katastrofu un kataklizmu gadījumā mēs ar jums, vienkāršie cilvēki, par visu maksāsim ar savu maku, veselību un pat dzīvību. Patērētāju sabiedrība neparedz atbildības uzņemšanos, tā ir balstīta uz alkatību un savtīgām ambīcijām. Sanāk, ka ar mums spēlē kā ar bandiniekiem uz šaha galda. Jo kādam tā ir tikai spēle, un ir kāds, kas ļoti labi pelna uz iedzīvotāju rēķina! Tā ir verdzība.

Ir skaidrs, ka mums ir jāmaina pats attiecību formāts mūsu sabiedrībā no patērētāja formāta uz radošo. Patērētāju formāts kā vīruss ir pārņēmis visu mūsu planētu. Tā atpazīstamākās iezīmes ir: cilvēka dzīves nevērtēšana, pārliecības neesamība par rītdienu, pastāvīga inflācija, pastāvīga patēriņa pieauguma stimulēšana, milzīga pārprodukcija, pastāvīgi pieaugot to cilvēku skaitam, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa, globalizācija ar pakāpenisku kapitāla koncentrāciju nedaudzu cilvēku rokās. Un tajā pašā laikā mēs peļņas gūšanas nolūkos iznīcinām mūsu planētas ekosistēmu.

Jau vairākus gadus esmu iesaistījusies starptautiskajā projektā "Radoša sabiedrība", un es zinu, ka mums ir reāls risinājums! Mēs visi varam dzīvot savādāk - labklājības pasaulē, kur katrs cilvēks ir vērtīgs un svarīgs, pasaulē, kur progress attīstās milzīgā ātrumā, un kur visi atklājumi ir sabiedrības un katra indivīda labā. Tam nav vajadzīgi mītiņi un revolūcijas, tam ir vajadzīga vairākuma griba. Tagad man šī teorija ir kļuvusi par praksi. Runa nav par to, ka kāds kaut kur kļūst par klimata bēgli vai mirst badā, runa ir par manas valsts iedzīvotājiem, par veselu valsti, kas atrodas nāves briesmās un vienaldzības vakuumā. Kamēr es rakstīju šīs rindiņas, atnāca ziņa par divu kaimiņvalstu ekonomisko maksātnespēju, kas ir pietiekami lielas un pasaules mērogā nozīmīgas. Nav šaubu, ka ikviens no mums vēlas dzīvot labi un būt drošs par rītdienu. Tāpēc tagad ir ļoti svarīgi apvienot mūsu centienus, lai izveidotu Radošu sabiedrību.

Radoša sabiedrība - tas ir jauns dzīves formāts, kas ir pretstats patērētājformātam, tas kalpo cilvēkam. Šodien Radošo sabiedrību atbalsta tik daudz cilvēku visā pasaulē. Ikviens, kurš saprot absurdu un strupceļu, kurā esam nonākuši, kurš redz mūsu problēmu globālo raksturu, kurš jau zina par klimata katastrofu cikliskumu, kurā ir nonākusi mūsu planēta, zina - mēs nevaram izdzīvot bez Radošas sabiedrības. Radošā sabiedrībā augstākā vērtība ir Cilvēka Dzīvība, un no tā izriet, ka viss kalpo sabiedrības un indivīda labumam.

22021. gada 4. decembrī kopā ar miljoniem cilvēku skatījos starptautisko tiešsaistes konferenci "GLOBĀLĀ KRĪZE. PATIESĪBAS LAIKS", kas vienlaicīgi tika pārraidīta 100 valodās visā pasaulē. Zinātnieki, politiķi, reliģiskie līderi, analītiķi - visi vienā balsī teica - mums ir vajadzīga Radoša sabiedrība, lai civilizācija neiznīcinātu pati sevi vai nekļūtu par putekļiem pēc klimatiskās apokalipses. Kāpēc tieši Radoša sabiedrība? Šobrīd zinātne un jaunākās tehnoloģijas darbojas tikai un vienīgi privātām interesēm. Taču tieši Radošās sabiedrības formāts ļaus mums apvienot mūsu centienus, visu mūsu tehnisko un zinātnisko potenciālu, lai atrisinātu globālās problēmas, kas nav pa spēkam katrai valstij atsevišķi. Runa ir par badu, dzeramo ūdeni, pastāvīgo inflāciju, izpostīto ekoloģiju, veselības problēmām, "neārstējamo" un hronisko slimību ārstēšanu un, pats galvenais, par cilvēces izdzīvošanas problēmu pieaugošo klimatisko katastrofu laikā. Patērētāju sabiedrībā pat tie, kas ir pie varas, nav pasargāti. Viņi, tāpat kā visi citi, slimo un mirst no "neārstējamām" slimībām. Ja mēs nekavējoties neveiksim reālus pasākumus, tad ūdens, gaiss un pārtika drīzumā var kļūt par visdārgākajiem resursiem. Kam tad būs vajadzīga viņu nauda?

Radoša sabiedrība ir vienīgā iespēja izdzīvot un radīt cilvēka cienīgu pasauli, lai mēs beidzot varētu sevi saukt par pilntiesīgu civilizāciju.

To, ka šīs problēmas iznīcina mūsu pasauli, atzīst visi, pat ANO. Problēmas tiek atzītas, tiek paziņots par risinājumiem, bet faktiski nekas netiek darīts. Turklāt tas kļūst par jaunu naudas pelnīšanas veidu. Piemēram, pirkt un pārdot rūpnieciskās CO2 kvotas. Starp citu, patiesais iemesls krasajām klimata pārmaiņām nav CO2, bet gan kosmisko procesu cikliskums, kas ietekmē mūsu planētu. Taču par to netiek stāstīts, jo no tā nevar nopelnīt naudu.

Mani konferencē visvairāk pārsteidza tas, ka pazīstami cilvēki ļoti augstos amatos atklāti teica - ir jāapvieno visi cilvēki, ka katram ir jāsāk rīkoties, tikai tā varēs uzvarēt patērētāju formāta sistēmu.

Daudzi politiķi, iepazīstoties ar Radošas sabiedrības projektu, atzina, ka tas ir lielisks veids, kā izkļūt no globālās krīzes, taču bez iedzīvotāju vairākuma, vēlētāju pieprasījuma viņi ir bezspēcīgi kaut ko mainīt.

Es redzu mūsu patērētāju sabiedrību kā milzīgu spararatu, kas griežas ar milzīgu ātrumu. Katrs no mums ir mazs zobratiņš. Vai pāris politiķu var apturēt spararatu un iegriezt to uz otru pusi? Nereāli. Ir vajadzīga cilvēku vairākuma piepūle. Ir pienācis laiks beigt cerēt, ka kāds nāks un visu izdarīs mūsu vietā. Mums pašiem ir jāuzņemas atbildība un arī jārīkojas pašiem. Mēs visi, apvienojušies kopīgiem spēkiem, varam izveidot Radošu sabiedrību, kurā lielākā vērtība būs cilvēka dzīvība (nevis nauda, kā tas ir šodien).

Mēs patiešām varam paveikt daudz! Vienīgais kā pietrūkst, lai sasniegtu labākos rezultātus, esi tu, mans draugs!

Projekta "Radoša sabiedrība" dalībniece Jūlija