“Cilvēce sāka aprīt visu pēc kārtas, visu vajadzīgo un nevajadzīgo. Mēs iznīcinām paši sevi un tajā vainojam kādu citu. Mēs gribam meklēt vainīgo, atrast grēkāzi un visu novelt uz viņu, nevis uz sevi”
Abreks
Piekritēji dēvē viņu par XXI gadsimta Hajamu. Videoblogeris, projekta “Kaut kā tā” vadītājs Abreks informatīvajā telpā kļuva daudziem par ātro garīgo palīdzību, pazīstams kā tradīciju glabātājs, motivējošs orators. Mums izdevās aizvadīt interesantu sarunu ar Abreku projekta “Radoša sabiedrība” ietvaros Dubajā. Viņš pastāstīja par to, ar ko saskaras bēgļi, par vardarbības propagandu masu medijos un daudz ko citu.
Mēs arī runājām par to, kā patērēšanas sabiedrības formāts ved cilvēci nāvē un kāpēc visa pasaule atbalsta jauno formātu - Radošu sabiedrību.
Abreks izstāstīja, kā un kad nonāca pie izpratnes, ka cilvēce iznīcina pati sevi, ka kaut kas šajā pasaulē ir aizgājis šķērsām. Kā formējās viņa drosmīgā dzīves pozīcija:
“Viss sākās nesen, aptuveni 6 gadus atpakaļ, kad es pilnībā aptvēru, ka no sevis paša, kā parasti, prasu vairāk nekā man ir nepieciešams patiesībā. Skrējienā pēc brendiem, skrējienā pēc reklāmas… Tas viss man absolūti nav vajadzīgs”.
Viņš tāpat atzīimēja, ka publiskie cilvēki ir atbildīgi par to, ko viņi nes tautās:
“Es esmu atbildīgs par katru savu ierakstu, kuru publicēju. Mēs rādām savu ēdienu, savas stilīgās džinsas, luijus vitonus, gučī un pēdējos aifonus, roleksus. Bet kāpēc mēs nerādam kā iet bojā mūsu planēta? …
Mūsu uz palnētas jau ir vairāk nekā 7 miljardi. Es sapratu, ka mēs paši iznīcinām sevi, mēs paši to visu darām to pat neapzinoties.. Mēs dzenamies pēc tā, kas mums nav vajadzīgs. Turklāt radām milzīgu kaitējumu, un ne tikai sev - visai planētai, visai Zemei: dzīvniekiem, kukaiņiem. Izcērtam, apēdam, izdzeram un pilnīgi nedomājam par to, ka ir vēl rītdiena, kurā dzīvot mums, mūsu bērniem, mazbērniem”.
Viņš uzsvēra, ka tagad cilvēki reti aizdomājas par to, ko viņi var mainīt. Viņus iedzina patērēšanas rāmjos un aiz visiem šiem sadzīves momentiem viņiem nav pat laika domāt. Viņi ir spiesti pārdzīvot, ka katru mēnesi jāmaksā par dzīvokli, komunālie pakalpojumi, jāapģērbj bērns un jāpabaro ģimene. Bet viņi vienkārši nesaprot, ka mūsu mājas - tās ir kopīgas mums visiem. Ir laiks aizdomāties, ka mums vairs nav laika.
Uz jautājumu par to, ko gan mēs varam iesākt, Abreks atbildēja, ka noteiktai saujiņai cilvēku domstarpības sabiedrībā tikai nāk par labu: “skaldi un valdi”, bet mums nepieciešams sakārtot attiecības starp cilvēkiem un pārstāt ienīst vienam otru.
Abrekam ir projekti Āfrikā, kuru ietvaros viņš ierīko dzīvību nodrošinošās tehnoloģijas. Un mums bija interesanti uzzināt viņa viedokli par to, kāpēc mēs, cilvēki, nedarām to it visur?
“Ir viena paruna: “ne mana cūka, ne mana druva”. Cilvēki nesaprot, ka, ja nelaime atnāca vienā druvā, tad obligāti atnāks arī citā druvā.
Ja katrs savā valstī, pilsētā, ciemā sāks visu to darīt (ieviest tehnoloģijas, rūpēties par apkārtējo vidi un cilvēku dzīvībām - red. piez), tad nevajadzēs ne man, ne jums braukt no šejienes uz Āfriku vai no Āfrikas braukt uz šejieni, lai mums palīdzētu.”
Patīkami atzīmēt, ka Abreka pozīcija ļoti saskan ar projekta “Radoša sabiedrība” mērķiem:
“Par to runāju arī es, proti, tas ir viens un tas pats… Ir noteikti apstākļi, kad cilvēki var apvienoties un tas ir tieši tagad!
Uz jautājumu, vai mēs spēsim uzbūvēt Radošu sabiedrību, viņš apstiprināja: “Spēsim, spēsim! Mēs spēsim visu, ja mēs sagribēsim.”
RADOŠA
