Vai jūs esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc vienlaikus eksistē gan pārtikušas,gan atpalikušas valstis? Kāpēc viena daļa planētas iedzīvotāju bauda visus "civilizācijas labumus", bet otrai nav elementāru ērtību vai vispār ir spiesta dzert ūdeni no piesārņotiem avotiem? Tūkstošiem gadu uz Zemes ir pastāvējusi nevienlīdzība starp nelielu bagāto slāni un milzīgu nabago slāni. Un šī plaisa strauji palielinās. Kas notiek? Veiksmes un centības jautājums vai globāla krāpšanas shēma?
Tiksim skaidrībā kopā ar ekspertiem šinī jomā – Džonu Pērkinsu, starptautisko spīkeru un bestselleru autoru pēc New York Times versijas, un politikas zinātņu doktoru, Atlantas Ārējo attiecību padomes prezidentu Robertu Kenediju. Viņi izgaismoja reālo situāciju un ekonomiskās nevienlīdzības cēloņus pasaulē savās runās forumā “Mēs esam cilvēki. Mēs gribam dzīvot”, kas notika 2022. gada 7. maijā.
Investīcijas, jaunu nozaru attīstība, infrastruktūras paplašināšana. Pazīstami? Iespēju piesaistīt kapitālu no starptautiskajiem fondiem, finanšu organizācijām un korporācijām šodien "medī" uzņēmēji un jaunattīstības valstis. Investīcijas izklausās kā debessmanna nabadzīgajiem reģioniem, kuriem ir dabas un cilvēkresursi, bet nav naudas tehnoloģiju un rūpniecības attīstībai.
Ir izstrādātas veselas metodikas valsts varas orgāniem, pašvaldībām un uzņēmumiem par to, kā piesaistīt bēdīgi slavenās investīcijas. Katrs solis ir aprakstīts dažādās valodās ar skaistiem attēliem un veiksmes stāstiem. Investīciju pase, industriālais parks, projekti un objekti…
Radīsim investīcijas – nodrošināsim ražošanas, ekonomikas un ar to saistītās infrastruktūras attīstību, radīsim tūkstošiem jaunu darba vietu, no kā nodokļi uzlabos sociālās un citas jomas. Valstis uzplauks. Tā ir absolūti loģiska un saprātīga argumentu virkne gan priekš parasta cilvēka no ielas, gan priekš uzņēmēja.
Patiešām, uz papīra, grafikos un skaitļos pozitīvā ietekme ir apstiprināta. Priekš jums obligāti sataisīs skaistus video rullīšus, uzdrukās bukletus. Tikai ar vienu mērķi - skaisti piesegt grandiozu krāpšanu!
Tikai 1,1% pasaules iedzīvotāju pieder gandrīz puse no pasaules bagātības. Vairāk nekā 55% pasaules iedzīvotāju pieder tikai 1,3% pasaules bagātību. Plaisa starp bagātajiem, superbagātajiem un pārējo sabiedrību tikai pieaug.
Covid-19 šo problēmu tikai saasināja. 2020. gads iezīmējās ar rekordlielu miljardieru kapitāla daļas pieaugumu pasaules bagātībā.
“Šāda nevienlīdzība izraisa ne tikai nicinājumu, bet arī neapmierintību starp nabadzīgākajiem cilvēkiem un tautām, kā arī rada konfliktus valstu iekšienē un starp tām. Diemžēl tam arī ir būtiska negatīva ietekme uz ekonomisko izaugsmi, kas ir tik nepieciešama, lai uzlabotu cilvēces dzīvi,” uzsver Roberts Kenedijs.
Pēc Our World in Data datiem (Apvienotās Karalistes bezpeļņas organizācijas Global Change Data Lab projekts), kas publicēts rakstā "Globālā galējā nabadzība", globālā nabadzība ir viena no briesmīgākajām problēmām, ar ko saskaras pasaule. Pārāk daudz cilvēku cieš badu, cieš no sliktas veselības, viņiem trūkst pamata veselības aprūpes, viņiem ir ierobežota piekļuve izglītībai un dzīvībai svarīgiem pakalpojumiem, kā arī nav elektrības pa naktīm.
Katru dienu 25 000 cilvēku, tostarp vairāk nekā 10 000 bērnu, mirst no bada un ar to saistītiem cēloņiem. Aptuveni 854 miljoni cilvēku visā pasaulē cieš no nepietiekama uztura, bet augstās pārtikas cenas, ko izraisa klimata pārmaiņas un nepamatoti kari vēl 100 miljonus cilvēku var novest nabadzībā un badā. Šādus skaitļus savā runā forumā paziņoja Atlantas Ārējo attiecību padomes prezidents:
“Cīņa pret ienākumu nevienlīdzību gan valstu iekšienē, gan starp tām var būt vēl grūtāka nekā cīņa pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, jo bieži vien to izraisa alkatība”.
Paverdzināšanas militārais aspekts karu rezultātā ir bijis diezgan pamanāms visā cilvēces vēsturē. Vismaz mūsu vēstures pēdējos 2-3 tūkstošos gadu. Taču pēc Otrā pasaules kara un jo īpaši pēc ASV sakāves Vjetnamā kļuva skaidrs, ka militārā darbība ne vienmēr ir labākais variants priekš valsts. Tāpēc par patieso bagātināšanās virzītājspēku kļuva parādu saistības. Un tad uz skatuves parādījās ekonomiskie slepkavas.
Viens no tiem bija Džons Perkinss, kas šodien vislabāk pazīstams ar savu unikālo grāmatu "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze". Autors dalās savā personīgajā pieredzē, stāsta par augsti apmaksātiem speciālistiem, kuri apkrāpj valstis visā pasaulē par triljoniem dolāru. Grāmatā parādīts patērēšanas formāts, kurā mēs visi dzīvojam. Korporatokrātijas un alkatības sistēma.
“Mans amats saucās "galvenais ekonomists". Patiesībā mans darbs bija noteikt valstis, kurām ir mūsu korporācijām nepieciešamie resursi. Tādi kā nafta un daudzi citi. Šodien tas ir litijs, kobalts un citi derīgie izrakteņi augsto tehnoloģiju nozarēm. Galvenais mērķis ir maksimāli palielināt īstermiņa peļņu, neņemot vērā sociālās un vides izmaksas,” dalās Džons Perkinss.
Spīkers sīki aprakstīja krāpšanas shēmu un sniedza daiļrunīgus piemērus no savas pieredzes amerikāņu korporāciju ekonomiskā slepkavas amatā.
“Mēs, ekonomiskie slepkavas, atrodam piemērotu valsti un noformējam tai lielu aizdevumu no Pasaules Bankas vai kādā no tās filiālēm. Bet patiesībā nauda nenonāca valstī, tā nonāca mūsu korporācijām infrastruktūras projektiem šajā valstī,” atzīmē grāmatas autors.
Vēlamie projekti ir, piemēram, industriālie parki un energosistēmas, automaģistrāles, ostas, lidostas, kopumā lieli infrastruktūras objekti. Un tie patiešām tika izveidoti un nodoti ekspluatācijā. Taču, pirmkārt, viņi nesa milzīgu peļņu korporācijām, kas bija nolīgušas ekonomiskos slepkavas, kā arī palīdzēja bagātināties dažām turīgām ģimenēm šajās valstīs.
Ģimenes, kurām pieder rūpniecība, bankas, tirdzniecības centri, ir guvušas labumu no labākas energoapgādes, lielākām ostām un automaģistrālēm. Taču lielākā daļa cilvēku cieta, jo nauda veselības aprūpei, izglītībai un citām sociālajām vajadzībām aizgāja kredītu parādu dzēšanai.
“Lielisks piemērs ir Kolumbija, kur man bija birojs un tur es pavadīju daudz laika. Mēs gadiem ilgi atbalstījām policiju valstī un Kolumbijas karavīru militārās apmācības, aizbildinot viņu apmācības ar cīņu pret narkotiku tirgotājiem, kas narkotikas piegādā galvenokārt ASV. Bet patiesībā daudzi no šiem karavīriem faktiski tiek izmantoti, lai aizsargātu amerikāņu korporācijas – naftas un citas kompānijas, kas tiek apdraudētas – stāsta publicists. "Daži no draudiem ir patiešām likumīgi no vietējo iedzīvotāju viedokļa, kuriem tiek nodarīts milzīgs kaitējums.”
Militarizācija tiek izmantota kā iegansts, lai cīnītos pret terorismu vai aizstāvētos pret kādu iespējamo ienaidnieku.
Rezultātā (pēc iepriekš saplānota scenārija) valsts nevar apmaksāt savus kredītus, tāpēc viņu “ārzemju partneri”, bet faktiski - ekonomiskie slepkavas, vēršas pie SVF un vienojas par aizdevuma refinansēšanu. Džons Perkinss godīgi izskaidro sekas:
“Tas vienmēr nozīmēja, ka valstij bija jāpārdod savi resursi par ļoti zemu cenu mūsu korporācijām bez vides vai sociālajiem ierobežojumiem. Varbūt, nobalsot par mums ANO, atļaut mums uzbūvēt militāro bāzi savā teritorijā. Tādā veidā mēs tik tiešām paverdzinām šīs valstis ar parādu palīdzību, un mums tas ļoti labi padodas.“
Parādsaistības, ko valstis uzņemas, ir kaut kādā veidā jāatmaksā. Un parasti tie tiek apmaksāti, apkrāpjot tautu.
Kad procentus un parādu nevar atdot, un tam apzināti tiek radīti visi nosacījumi, ekonomisko slepkavu “saimnieki“ izsniedz valstīm kredītus uz tādiem nosacījumiem, ka tos atmaksāt ir gandrīz neiespējami! Kredītu ķīla ir resursi, kas joprojām atrodas zemes dzīlēs. Kādā brīdī aizdevējs saka: “Tā kā jūs nevarat atmaksāt parādu, mums ir nepieciešama piekļuve jūsu naftai, litijam utt.“
Šajā brīdī tiek nodarīts milzīgs kaitējums videi un vietējām sistēmām. Cilvēki apgabalos, kur tiek iegūti derīgie izrakteņi vai tiek ielikti cauruļvadi, no tā ļoti cieš. Galu galā kaitējums tiek nodarīts visai valstij – tā ir globāla ekonomiskā sistēma, kas aprij sevi, līdz pilnīgai iznīcināšanai. Ļoti destruktīva sistēma, ko radīja patērētāju sabiedrība.
“Es at to nodarbojos gadiem ilgi, jo uzskatīju, ka rīkojos pareizi," skaidro bijušais ekonomiskais slepkava. — Mani mācīja biznesa skolā, kā arī Pasaules Banka un visas šīs institūcijas popularizē domu, ka, investējot infrastruktūrā (kredītos), ekonomika aug, valsts plaukst. Un mēs varam statistiski parādīt, ka tas patiešām notiek.“
Lieta tāda, ka izaugsmi un labklājību apzināti mēra ar iekšzemes kopproduktu (IKP). Piemēram, ASV trim cilvēkiem pieder tikpat daudz kapitāla kā pusei valsts iedzīvotāju. Tādā veidā var pat aptuveni veikt aprēķinu uz papīra lapas. Ja šie trīs cilvēki pagājušajā gadā nopelnīja 10% ar saviem aktīviem, bet puse valsts zaudēja 3%, bet otra puse palika nemainīga, tad tas rādīs IKP pieaugumu gandrīz 4% apmērā. Varētu šķist, ka labumu guvusi visa valsts, taču patiesībā tas ir izdevies tikai trim cilvēkiem. Visi pārējie vai nu palika tajā pašā stāvoklī, vai arī sāka dzīvot vēl sliktāk.
Ja tas notiek valstī, kurā trīs cilvēkiem pieder tāda pati bagātība kā pusei iedzīvotāju, ko mēs varam teikt par Āfrikas, Latīņamerikas un citām valstīm, kur trīs cilvēkiem pieder tāda pati bagātība kā 90 vai 95% iedzīvotāju. Šī ir apzināti greiza sistēma, kur rādītāji tiek sagrozīti par labu bagātajiem.
Bagātība pati par sevi nav slikta lieta; kapitāla pārpalikums dažkārt tiek reinvestēts ekonomikā un nodrošina darbavietas, kā arī ir sākotnējais kapitāls tehnoloģiskām inovācijām, kas uzlabo cilvēku eksistenci. Taču ārišķīga bagātības uzkrāšana, kas pārsniedz vajadzības, bieži vien rada graujošu ietekmi uz cilvēci, komentē Roberts Kenedijs:
“Tie, kam ir daudz naudas, ar to pelna milzīgu naudu. Rezultātā lielākā daļa naudas nonāk finanšu piramīdas virsotnē un koncentrējas pie tiem nedaudzajiem, kuri bieži vien ir daudz mazāk ieinteresēti uzlabot nabadzīgāko sabiedrības slāņu dzīvi, nekā uzkrāt vēl lielāku bagātību sev. Tas arī ir tas, ko mēs saucam par alkatību. Vai tiešām kādam ir vajadzīga 37 000 m² liela māja? Un tā ir māja, kas pieder magnātam Mumbajā, Indijā. Un viņš nav vienīgais starp tiem, kam pieder mājas ar platību vairāk nekā 10 000 m².”
Dažkārt tiek apgalvots, ka šādu māju un megajahtu celtniecībai ir pozitīva ekonomiskā ietekme. Bet vai šī nauda sasniedz tos, kam tā ir nepieciešama? Ja paskatās uz mūsu pasauli, atbilde ir acīmredzama. Mūsdienu sabiedrībā bagātie kļūst arvien bagātāki, bet pārējie daudz nabadzīgāki.
Plaisa starp tiem strauji pieaug, un cena tam ir miljardiem cilvēku dzīvību, kuri ar labāku veselības aprūpi un izglītību varētu sniegt milzīgu ieguldījumu cilvēces dzīves uzlabošanā. Šāda nevienlīdzība nevar vairs turpināties.
Tas nav vienkārši, konstatē Roberts Kenedijs. Nauda risina visu, ne tikai pērk megajahtas un megamājas, par naudu pērk autokrātiskus valdniekus un demokrātus. Pēdējos bieži ievēl amatā, izmantojot likumīgi atļautos lielos ieguldījumus priekšvēlēšanu kampaņu atbalstam. Protams, naudai ir būtiska ietekme uz viņu lēmumiem, kas izdevīgi bagātajiem sponsoriem, nevis plašai sabiedrībai.
“Ko mēs varam darīt? Mums ir jāstrādā, lai radikāli mainītu savu attieksmi pret tautām un sabiedrībām. Pasaule nemainīsies pati no sevis. Viens no nepieciešamajiem soļiem - jāierobežo lielie kapitāli... Mums ir jāciena citas tautas un kultūras un to uzskati, kas atšķiras no mūsējiem. Mums ir vajadzīga radoša sabiedrība!” – ir pārliecināts Atlantas Ārējo attiecību padomes prezidents.
Patērēšanas formāts grauj mūsu labklājību un bagātina nedaudzos uz miljoniem nabago rēķina. Tas ir paverdzināšanas un pašiznīcības ceļš. Un mēs kāreiz šodien uz tā atrodamies. Vienīgā izeja ir mainīt sabiedrības formātu no patērēšanas sabiedrības, kur nauda ir augstākā vērtība, uz radošu, kur cilvēka dzīvība ir augstākā vērtība.
Atstāt komentāru