Izveidot drošu pasauli — tas ir reāli! Kā novērst noziedzības cēloņus un atbtīvoties no šīs parādības? Ar ko jānodrošina cilvēks piedzimstot? Kāda var būt darba nedēļa un algas līmenis Radošā sabiedrībā?
Raidījuma “Radoša sabiedrība” tekstuālā versija. 2 daļa. 00:12:53 - 00:21:56
Igors Mihailovičs: Ko nozīmē nav noziedzības? Labs jautājums. Jā? Noziedzības nav tur, kur nav apstākļu tās pastāvēšnai. Un pats pirmais nosacījums, lai pastāvētu pati noziedzība, – tā ir, atvainojiet, cilvēciskā vajadzība. Tā mudina cilvēku uz to, lai nostātos uz nepareiza ceļa. Pareizi? Taču, kad cilvēks dzīvo pārticībā, kad viņam viss ir, kad viņam, atvainojiet, ir garantēta sociālā aizsardzība, tad viņš stāv izvēles priekšā: izdarīt noziegumu vai neizdarīt? Viņam viss ir, viņam ir labi. Kāpēc viņam veikt noziegumu? Lai zaudētu tos labumus, kas viņam ir? Bet viens no Pamatiem, teiksim tā, vai tas, ko dod radošā sabiedrība, – ir kā reiz apmierināt visu cilvēku vajadzības. Jā? Tas ir gan mājoklis, tas ir, atvainojiet, cilvēkam ir jābūt sociāli aizsargātam, tā ir gan augstvērtīga medicīna, gan izglītība un tiesības uz nodarbošanos, un viss uz pasaules, ja viņš grib.
Igors Mihailovičs: Bet šeit ir vēl mazs moments, mēs ar tevi tikko pieminējām tiesības uz nodarbošanos. Bet ja cilvēks nevēlas strādāt? Tad tik un tā radošā sabiedrībā viņam ir jābūt nodrošinātam. Teiksim tā, dzīvoklim viņam ir jābūt. Viņam jābūt nodrošinātam, lai būtu paēdis, apauts un apģērbts. Viņam jābūt garantētai medicīnai un visam uz pasaules, proti, viņam nevajadzētu būt izpratnei, ka viņš ir kādam kaut ko parādā vai, atvainojiet, viņam atslēgs elektrību par nepmaksātu rēķinu, vai radīs viņam apstākļus, kad viņam, lai izdzīvotu, nāktos izdarīt noziegumu.
Igors Mihailovičs: Daudzi teiks: cilvēki pārstās strādāt. Jā? Nē, mani draugi, nepārstās. Jo pašas radošās sabiedrības radīšana tā aizvāc nevajadzīgo. Teiksim, kāpēc tur tiek runāts: četras stundas dienā, četras dienas nedēļā cilvēkam būs pietiekami atrasties darbā, lai dzīvotu lieliski. Proti, normāli dzīvot viņam ir tiesības no dzimšanas. Viņu jau, teiksim, sabiedrībai ar visu jānodrošina. Bet, ja viņš grib dzīvot daudz labāk un lieliskāk, viņam ir jāiet un jāstrādā.
Igors Mihailovičs: Tāpat arī saprotams, ka viens darbs var būt apmaksāts vairāk, cits mazāk. Viss pēc cilvēka izvēles, viņš izvēlas pats. Neviens neatceļ arī privāto biznesu. Pareizi? Mērenās, saprātīgās robežās, teiksim tā. Mēs, es domāju, par to vēl parunāsim. Bet, lai izprastu, ja cilvēks vēlas dzīvot labāk, viņš to var izdarīt burtiski, teiksim, patērējot četras stundas dienā, četras reizes nedēļā, ejot uz darbu, kaut ko radot, kaut ko pārdodot, kaut ko, teiksim, būvējot, – tas ir vairāk nekā pietiekami, lai cilvēks dzīvotu lieliski. Proti, jābūt augstai darbam apmaksai.
Igors Mihailovičs: Citi teiks: bet no kurienes tā radīsies? Draugi, vienkārši nemaksāt tiem, kuri neko nedara. Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz patiesībā pašlaik ir cilvēki, kuri sēž uz vienas lāpstas. Ir, zini, tāds izteiciens: viens rok, bet septiņi uz lāpstas sēž. Tas tiešām tā ir (Tatjana: Diemžēl). Un, lai ko mēs neņemtu, sākot ar izglītību, zinātni, praktiski jebkuru profesiju, – visur ir ļoti daudz cilvēku, kuri vienkārši saņem algu, turklāt nenesot neko noderīgu. Tā tas ir. Un atkal jau, darba sadale un apmaksa uz šodienu – tā ir absolūti negodīga.
Paņemsim vienkāršu piemēru. Ir bizness, ir biznesa īpašnieks. Saprotams, ka viņš to organizēja un tā tālāk, viņš maksā cilvēkiem algu, dod iespēju nopelnīt. Bet procentuāli cik nopelna īpašnieks un cik tiek samaksāts cilvēkam? Vienkārši piemēri. Pareizi?
Tatjana: Jā.
Igors Mihailovičs: Plus pašizmaksa un daudz kas cits... ar to ekonomisti tiks galā, neiedziļināsimies tagad ekonomikā. Taču faktiski, ja visu salikt godīgi un pareizi, atbrīvojas milzīgi līdzekļi. Un, izrādās, ka cilvēkam nav jāstrādā astoņas stundas vai pat vairāk, lai nopelnītu daudz vairāk, nekā viņš pelna šobrīd. Tā tas ir. Tas viss tika izskaitļots, tas viss ne jau tukšā vietā radās. Nu, un bija tāda sabiedrība līdzīga.
Tatjana: Jā. Tāda droša sabiedrība.
Igors Mihailovičs: Protams.
Igors Mihailovičs: Tu tagad aizskāri drošību. Sakiet, vai tad tas nav lieliski, kad tu piebrauc pie veikala, izkāp no automašīnas, atslēgas paliek tev automašīnā, tava soma ar naudu paliek automašīnā, tu paņēmi tik, cik tev vajag, lai ieietu nopirkt kaut kādu bulciņu, iegāji nopirki bulciņu, atnāci, viss tev stāv uz vietas, un viss atrodas savā vietā, jo nevienam prātā neienāks paņemt svešu? Vai tad tas nav lieliski, teiksim tā, gulēt ar atvērtām durvīm, ja? Pieņemsim, ne dzīvoklis, ne māja neslēdzas ciet, tev nevajag kaudzi signalizācijas, neviens pie tevis neienāks, un neviens tev neko nenozags un neko sliktu neizdarīs. Vai tad šī pasaule tāda brīva un droša, vai tad tas ir slikti? Vai tad cilvēks nav tādas pasaules vērts? Manuprāt, ir vērts (Tatjana: Ir vērts). Vai tad mēs nevaram to izdarīt? Varam.
Igors Mihailovičs: Un atkal daudzi teiks: “Un kā tad noziedznieki... ir taču arī slimi.” Skaidrs, ka ir jābūt dienestam, kas uzrauga, teiksim, tikumības un drošības tīrību, bet tam ir jābūt vienotam dienestam, kurš pilnībā atbild par cilvēka drošību. Nu, kā mums šobrīd Ārkārtas situāciju ministrija. Jā? No jebkādiem draudiem un jebkādām briesmām tieši vienam dienestam ir jānodarbojas, bet tam ir jābūt vienotam visā pasaulē. Un tajā skaitā arī mūsdienu tehniskās iespējas ļauj pasauli padarīt pavisam drošu, jo noziegumi nevarēs palikt nesodīti. Bet ja, atvainojiet, tu jau sākotnēji zini, ka izdarot noziegumu, tu tiksi sodīts, nu kaut kā ne visai jau vairs gribās to noziegumu darīt, turklāt tu dzīvo pārticībā, tev nav nepieciešamības. Pareizi? Tas viss ir ļoti vienkārši.
Igors Mihailovičs: Un vēl, nebūs ieinteresēto, to, kas atbalstīs un radīs noziedzību. Un šeit ir ļoti interesants jautājums. Maz kurš no cilvēkiem par to ir aizdomājies, bet, teiksim tā, pati sistēma izveidota tā, ka... Es pateikšu vienkāršāk: ja ir policija, ir jābūt noziedzībai. Policija tika izveidota tam, lai cīnītos ar noziedzību. Teiksim tā, ja ir drava, tad ir dravas saimnieks, tātad bitēm jānes medus. Pareizi? Tā arī pati noziedzība rada veselu cīņas un kontroles sistēmu, iesaistot visā pasaulē miljoniem un miljoniem cilvēku šajā sistēmā, bet noziedzība kā bija, tā arī būs. Kāpēc? Tāpēc, ka tiek radīti apstākļi tam, lai tā eksistētu. Ja mēs aizvāksim noziedzību, tad kur paliks šie cilvēku miljoni? Visi taču lieliski saprot. Kaut gan var uzvarēt noziedzību? Viegli.
Tatjana: Var.
Igors Mihailovičs: Viegli. Jo visi mēs esam cilvēki. Un tie paši noziedznieki, ja viņus paņemt, jo faktiski tas ir... Nu, es neņemu patiešām slimus cilvēkus, kurus pat par cilvēkiem nevar nosaukt – viņi ir zvēriņi. Taču kopumā tie, kuri izdara noziegumu, – viņi to dara spiestā kārtā, taču tie ir riskētāji. Vai ne tā? Viņi riskē ar savu dzīvību, ar savu veselību. Jā, viņi iet pret cilvēku, viņi iet, teiksim, veic prettiesiskas darbības, bet viņi sliecas riskēt – tādi adrenalīnisti.
Tatjana: Jā, adrenalīnisti.
Igors Mihailovičs: Jā. Vai tad tādiem cilvēkiem neatradīsies darbs radošā sabiedrībā, teiksim, tur, kur tas saistīts ar risku, tur, kur viņi var sevi izpaust un nopelnīt daudz vairāk, nekā viņi zog? Un dzīvos viņi daudz labāk un aizsargātāk nekā tagad, kad viņi zog un veic noziegumus. Un vēl pats svarīgākais: ja tagad noziedznieks dzīvo un viņam spļauj mugurā, un tas… nu, noziedznieks, viņš ir noziedznieks. Jā? Taču no otras puses, ja radošā sabiedrībā šis cilvēks strādās cilvēces labā, tad, atvainojiet, visi viņam teiks paldies un slavēs viņu. Vai tas nav patīkami?
Tatjana: Jā, ar lielu cieņu.
Igors Mihailovičs: Lūk, vienkārši, sakiet, mani draugi, kas jums tīkamāk: lai jums spļauj mugurā vai lai jums dāvina ziedus? Vienkāršs piedāvājums (Tatjana: Forši). Nu, vai ne tā? Un tajā pašā laikā tu vairāk nopelni un nopelni godīgi, guli mierīgi un ar lepnumu uz tevi skatās, teiksim, tavi radi un tuvinieki. Pareizi? Tas taču ir labāk? Visu var. Visu var izdarīt un visu var izmainīt, un tas viss ir cilvēku rokās, ja vien būtu vēlēšnās.
Tatjana: Lieliska alternatīva, jā.
Igors Mihailovičs: Dabiski.
Raidījuma “Radoša sabiedrība” tekstuālā versija. 1. daļa